Viduslaiku klosteris bija norobežota un dažkārt nomaļa mūku kopiena, kuru vadīja abats, kurš vairījās no pasaulīgajiem labumiem, lai dzīvotu vienkāršu lūgšanu un nodošanās dzīvi. Kristiešu klosteri pirmo reizi izveidojās 4. gadsimtā Ēģiptē un Sīrijā, un 5. gadsimtā ideja bija izplatījusies Rietumeiropā.
Kur viduslaikos bija mūki?
Klosteris bija ēka vai ēkas, kur cilvēki dzīvoja un pielūdza, veltot savu laiku un dzīvi Dievam. Cilvēkus, kas dzīvoja klosterī, sauca par mūkiem. Klosteris bija autonoms, tas nozīmē, ka visu mūkiem nepieciešamo nodrošināja klostera kopiena.
Kur bija pirmais klosteris Anglijā?
Anglijā pirmo klosteri nodibināja Augustīns Kenterberijā 598. gadā. Tam sekoja vēl daudzi klosteri.
Kur dzīvo klosteri?
Klosteri ir mūku dzīvesvietas. Lai gan vārdu "klosteris" dažreiz lieto, lai apzīmētu vietu, kur dzīvo mūķenes, mūķenes parasti dzīvo klosterī vai klosterī. Vārds abatija (no sīriešu/aramiešu vārda abba: tēvs) tiek lietots arī kristiešu klosteri vai klosteri.
Vai viduslaikos klosteri bija tīri?
Lielākā daļa klosteru atradās pilsētu nomalēs vai laukos, un tajos ievēroja stingrus tīrības noteikumus. Viņiem bija tekošs svaigs ūdens, 'lavers' (mazgāšanas telpas), skalošana"atkārtotas tualetes", kas savienotas ar kanalizāciju, tīriem dvieļiem un obligātu vannu četras reizes gadā.
