1905. gadā Einšteins saprata, ka fotoelektrisko efektu var saprast, ja enerģija gaismā nav izkliedēta pa viļņu frontēm, bet ir koncentrēta mazās paketēs jeb fotonos. Katram gaismas fotonam ar frekvenci v ir enerģija hv. Tādējādi Einšteina darbs pie fotoelektriskā efekta atbalsta E=hv.
Kā Einšteins pierādīja fotoelektrisko efektu?
Gaisma, teica Einšteins, ir daļiņu stars, kuru enerģija ir saistīta ar to frekvencēm saskaņā ar Planka formulu. Kad šis stars ir vērsts uz metālu, fotoni saduras ar atomiem. Ja fotona frekvence ir pietiekama, lai notriektu elektronu, sadursme rada fotoelektrisku efektu.
Kas pierādīja Einšteina fotoelektrisko efektu?
Fotoelektrisko efektu 1887. gadā atklāja vācu fiziķis Heinrihs Rūdolfs Hercs. Saistībā ar darbu pie radioviļņiem Hercs novēroja, ka ultravioletā gaisma apspīd divus metāla elektrodus ar spriegumu pār tiem, gaisma maina spriegumu, pie kura rodas dzirksteļošana.
Ko pierāda foto elektriskais efekts?
Fotoelektriskais efekts pierāda ka gaismai ir daļiņām līdzīga aktivitāte. Fotoelektriskais efekts rodas, kad uz metāla tiek spīdināti fotoni un elektroni tiek izmesti no šī metāla virsmas. Izmestos elektronus nosaka gaismas viļņa garums, kasnosaka fotonu enerģiju.
Kas ir fotoelektriskais efekts, lai izveidotu Einšteina fotoelektrisko vienādojumu?
Tādējādi H new mīnus W apzīmē izmestā fotoelektrona maksimālo kinētisko enerģiju. Ja V max ir maksimālais ātrums, ar kādu var izmest fotoelektronu, tad H new ir vienāds ar W plus puse MV kvadrāta max. Šis ir vienādojums numur divi. Šis vienādojums ir pazīstams kā Einšteina fotoelektriskais vienādojums.
