Onomatopoēija angļu valodā ienāca ar vēlīnās latīņu valodas starpniecību un galu galā aizsākās grieķu valodā onoma, kas nozīmē "vārds" un poiein, kas nozīmē "izgatavot". (Onomu var atrast tādos terminos kā onomastika, kas attiecas uz īpašvārdu un to izcelsmes izpēti, savukārt poiein mums deva tādus vārdus kā dzejolis un dzejnieks.)
Kas izgudroja onomatopoēzi?
Onomatopoētiski vārdi izklausās līdzīgi tiem, ko tie apraksta: piemēram, "pop" un "crack". Onomatopoēzes pirmsākumi meklējami senajos grieķos. Vārds onomatopoeja nāk no grieķu valodas.
Kur ir atrasta onomatopoēze?
Onomatopoēze ir runas figūra, kurā vārdi izsauc lietas, uz kuru tie atsaucas vai apraksta, patieso skaņu. Ugunsgrēka sprādziens, pulksteņa signāls un durvju zvana skaņas signāls ir onomatopoēzes piemēri.
Uz kā balstās onomatopoēze?
Onomatopoēija (arī onomatopeia amerikāņu angļu valodā) ir vārda radīšanas process, kas fonētiski atdarina, atgādina vai ierosina skaņu, ko tas apraksta. Pats šāds vārds tiek saukts arī par onomatopoeju. Izplatītas onomatopoēzes ietver dzīvnieku trokšņus, piemēram, oink, ņau (vai miaow), rēcienu un čivināšanu.
Vai onomatopoēzei ir jābūt īstam vārdam?
Neskatoties uz sarežģīto izskatu un skanējumu, onomatopoēijai angļu valodā faktiski ir vienkārša funkcija. Tas irdefinēts kā “vārda izveidošana, piemēram, dzeguze, ņau, dunkšķēšana vai bums, atdarinot skaņu, ko rada tā atsauce vai ir saistīta ar to. Vienkārši sakot, tas ir vārds, kas izklausās tā, kā tas nozīmē.
